Biju jau aizmirsusi, kā ir doties uz kādu pasākumu vai interviju ar sabiedrisko transportu. No vienas puses tu esi iesprostots laikā un telpā, atrodoties starp svešiem cilvēkiem un svešā vidē. No otras - ierobežotās iespējas liek izdomāt citas alternatīvas, kā pavadīt laiku līdz pirmajai izdevībai nokļūt mājās, un parasti tās izrādās daudz interesantākas, nekā tās, pie kurām jau esi pieradis.
Ir bijušas reizes, kad esmu klauvējusi pie gandrīz nepazīstamu cilvēku durvīm, lūdzot, lai tie mani uzcienā ar siltu tēju, jo ārā līst lietus, bet tuvumā nav nevienas kafejnīcas, kur patverties. Reiz es vēl nebiju tikusi līdz pasākumam, kad atklāju, ka esmu pazaudējusi gan dzīvokļa atslēgas, gan naudas maku, tāpēc momentā griezos atpakaļ, lai ar stopiem nokļūtu līdz pagaidu apmešanās vietai un sagaidītu ciemos atbraucam vecākus ar atslēgu dublikātu. Citkārt man ne no kā nav bijis jāpatveras vai kaut kur jāsteidzas. Esmu pacietīgi sēdējusi autobusa pieturā nekurienes vidū, aiz izsalkuma graužot tuvējā veikalā nopirktu baltmaizes batoniņu. Šim gadījumam neparastumu piešķīra kāds tālbraucējs šoferis, kurš bija nolēmis pārlaist tur nakti. Ieraugot mani, viņš iegāja veikalā, lai nopirktu pāris pudeles alkoholisko kokteiļu, un pēcāk uzaicināja mani piebiedroties pie viņa mašīnā, kur skatījāmies filmu "Oušena banda".
Tiesa, par manu mīļāko piedzīvojumu ir kļuvis līvu senkapos pavadītais vakars. Lai gan zināju, ka ar autobusu ieradīšos brīdī, kad līdz pasākuma sākumam būs jāgaida vēl divas trīs stundas, nebiju rēķinājusies, ka vajadzīgā pietura un pasākuma norises vieta atradīsies meža vidū, vairākus kilometrus no pagasta centra. Par laimi, iepriekš biju iegādājusies pāris pudeles alus, ko domāju izdzert vakarā, kad visi veikali jau būs slēgti un man gribēsies nedaudz relaksēties savā dzīvoklī kā jau pie piektdienas vakara. Kad aptvēru, ka tuvākās stundas nāksies pavadīt vientulībā ar mirušo līvu gariem, nekavējos atrast meža biezoknī kādu celmu, uz kura sēžot malkot alu un lasīt tobrīd pastāvīgi līdzi nēsāto F.N. "Tā runāja Zaratustra". Beigās ar meža gariem biju apradusi tik ļoti, ka, ierodoties pirmajiem pasākuma viesiem, pārskrēja šermuļi pār kauliem no dzīvo būtņu nepiemērotības gaisā virmojošajam klusumam.
Jā. Tas bija skaisti, lai gan to es saprotu tikai tagad - brīdī, kad nepieciešamība mani pēc ilgāka pārtraukuma aizveda līdzīgā ceļojumā. Neskatoties uz brauciena praktisko pusi, man pietika jau ar iekāpšanu autobusā, lai sajustu pakrūtē piedzīvojumu tuvošanās kņudoņu. Galu galā es taču devos pretī nezināmajam! Kaut gan šoreiz mazais ceļojums vainagojās ar vairākiem padarītiem darbiem un tikvien kā sveša gaisa ievilkšanu nāsīs, tā lielākā vērtība slēpās atmiņu atgriešanā. Tās uzplaiksnīja ne vairs caur notikumiem, bet gan piedzīvojumu kāres un ārēju apstākļu radītu pārsteigumu sajūtās. Jutos tā, it kā būtu atgriezusies brīnumu zemē, kur viss neiespējamais kļūst iespējams. Jaunas vietas, jaunas sejas, jauni notikumi un atklāsmes - viss jaunais savērpjas kopā ar veco kā zirnekļu tīkls, kas pārklājas tev pāri, liekot paskatīties uz visu jau ar citādām acīm.
Tieši šo pārmaiņu dēļ, kuras pamani jau pēc atgriešanās mājās, un tieši notikumu neprognozējamā rakstura dēļ, kas liek visām maņām būt līdz maksimumam saasinātām, esmu nolēmusi vairs neļaut aizmirst sev to, kas man ir svarīgs, jo varbūt es nespēju atļauties garus un tālus ceļojumus, tomēr man tīri labi izdodas atrast neparasto vietās, kas liek kaut uz mirkli aizmirsties un vnk ļauties.
