Reiz tam bija jānotiek..

Viens no manas dzīves mīļākajiem onkuļiem reiz teica, ka nevajag rakstīt tad, ja nav par ko. Kopš brīža, kad biju apņēmības pilna šeit kaut ko rakstīt, pagājis gandrīz gads. Neteikšu, ka pa šo laiku man nav bijis nekā pieminēšanas vērta, tomēr beidzot pienācis brīdis, kad gribas to visu ne tikai izdzīvot, bet arī kādam izstāstīt.

Ir jau zināms pirmais pretendents uz šo "kādam" titulu. Tas ir komandieris (vai maz, iespējams, viņu saukt kaut kā citādāk?). Vīrietis, kuru es gandrīz nemaz nepazīstu un ar kuru mani praktiski nekas nesaista.

Protams, ja neskaita sirds salaušanu pirms pāris dienām, kad, komandierim pametot mūsu mazo pilsēteli, līdz ar viņu pazuda arī kaut kas ļoti vērtīgs. Pagaidām es šo zaudējumu izjūtu tīri intuitīvi, tomēr ticu, ka reiz pienāks laiks, kad varēšu to aprakstīt vārdos. Pastāv cerība, ka tad paliks vieglāk, bet tikmēr - saldus sapnīšus!